...

Andra Freiberga māksla ir klasika.                              

Šajā pienākumus uzliekošajā formulējumā es neietveru nevienu no abām tā visizplatītākajām jēgām. Es neriskēju nosaukt mākslinieku par dzīvu mūsdienu klasiķi, tāpēc ka tāds vērtējums ir nākamo paaudžu kompetencē. Es nemeklēju viņā pagātnes izcilo paraugu atdarināšanas pēdas, jo tādas atdarināšanas viņa mākslā nav. Tā ir klasika pēc savas būtības.

Freiberga māksla ir klasika, jo tā ir atturīga un daudznozīmīga. Tās atturība izaug no iekšējās bagātības nevis nabadzības; daudznozīmība – no dzīves, nevis no eklektikas. Lai arī tā reizēm atmodina varenu un kaislīgu jūtu pasauli, tā nekad nav kliedzoša. Neraugoties uz jēgas pilno viengabalainību, šo mākslu nevar ietilpināt kādā noteiktā formulā, idejā, domā, vienlaicīgi to neaplaupot. Pēc saviem uzbūves principiem konstruktīva un arhitektoniska, tā tomēr nav abstrakta. Tajā ir daudz virsotņu, kas neaizmiglo galveno domu, bet bagātina to, atklāj dažādu traktējumu iespējas; tai ar savu neapjausto ideālu piemīt dzīves neizsmeļamība, daudznozīmība un elastība.

Freiberga māksla ir klasiska, jo tā ir daiļa. Pasaule, ko mākslinieks interpretē, var būt drūma, pretrunīga un disharmoniska – tādu to ieraudzīsim arī uz skatuves, bet mākslinieka radītais darbs vienmēr atklājas saskanīgs, līdzsvarots un harmonisks – tāds, kādam jābūt brīvas radīšanas auglim.

Freiberga māksla ir klasiska, jo tā nav iesprostojama ikdienības rāmjos. Viņa pasaule ir klasiskās drāmas vai traģēdijas pasaule ar tās cildeno vienkāršību, patiesumu un izturētību; tā ir lielu kategoriju un  lielu formu pasaule.

Un visbeidzot Freiberga māksla ir klasiska tāpēc, ka tā aicina uz mākslinieka un teātra dabiskajām attiecībām, uz tādām attiecībām, kad mākslinieks nepretendē citam uzspiest savu gribu, bet arī pats nepakļaujas cita diktātam. Viņa māksla kalpo teātrim uzticīgi, uz to var paļauties, - apliecinājums tam ir izrādes, kur režija atbilst scenogrāfijas līmenim, - bet tā saglabā arī savu autonomiju, kurā ietverta plastiska pašvērtība. Tā ir tāda telpiska mākslas autonomija, kuras intereses nespēj pilnībā saplūst ar teātra interesēm un kuras saturs nevar pilnībā izsmelties izrādē.

Tādas ir īpatnības, kas piemīt Andrim Freibergam, vienam no labākajiem mūsdienu padomju teātra māksliniekiem.

(Erasts Kuzņecovs, Ļeņingrada, 1981.gads)

...

Scenogrāfijas teorētiķis Erasts Kuzņecovs kādreiz nosauca Andra Freiberga mākslu par klasiku. Atturīguma un daudznozīmības neaptveramajās robežās. Šķiet, laiks ir darījis savu, un nu Freiberga skatuves apdzīvošanas idejas pārkāpušas šīs robežas, iesniedzoties XX gadsimta nobeiguma akorda triumfālajā postmodernajā ironijā. Man tas šķiet būtisks pēdējās desmitgades ieguvums Freiberga darbībā, - prasme izjust ne tikai laiku, bet arī skatuves telpu (ja pieņemam, ka skatuve ir laikmeta spogulis) kā dzīvu vielu ironiskām un pašironijas pilnām rotaļām ar dzīvojamo un bieži vien iedomāto Dzīvi. 

Ironija ir varens organizējošs spēks, radniecīgs mākslinieciskam naivumam jeb ticībai. Freiberga mākslā saskatu auglīgus mēģinājumus sintezēt dažādu kultūru, dažādu laiku zīmes, sintezēt stilus, piepildīt ārējo atribūtiku ar tai paradoksālu jēgu. To var nosaukt arī par Augsto eklektiku. Uz to tiecas patlaban nozīmīgākie pasules mākslas virzieni, pirmāmkārtām – postmodernisms.

Viņa skatuves iekārtas manifestē estētisku pasaules uztveri, tur nav fiziskas un garīgas netīrības. Viņš ir skatuves Dekorators šī vārda labākajā un, diemžēl, piemirstajā nozīmē. Dekoratīvisms kā tēls. Un vienlaikus – telpas tēlaina pielietojamība raksturo Andra Freiberga scenogrāfiju.

Mākslinieks uzskata par vissvarīgāko nākotnes uzdevumu LAUZT skatuves telpu ne tikai fiziski (kas ir itin vienkārši), bet galvenokārt – GARĪGI. Šajā vēlmē atklājas Freiberga patiesā kopība ar reālo teātri. Jo scenogrāfa ideja jau var visu, grūtāk ir būt kopā ar teātri, jo rezultātam jābūt Teātrim, ne scenogrāfa vientuļai, materializētai idejai vien.

Varbūt Andris Freibergs tiek nodēvēts par POSTMODERNU pret paša gribu? Iespējams. Īstenam talantam formulējumi seko, nevis pirmais skrien nopakaļus pēdējiem. Kas arī bija jāpierāda.

(Normunds Naumanis, Rīga, 1988.gads)